Trešā nodaļa. Cilvēka atbilde Dievam

142
1102

Ar savu Atklāsmi, "kas nāk no Viņa mīlestības pārpilnības, neredzamais Dievs vēršas pie cilvēkiem kā pie saviem draugiem un runā ar viņiem, lai aicinātu tos uz kopību ar sevi un uzņemtu viņus šajā kopībā" [1]. Šim aicinājumam piemērota atbilde ir ticība.

143
2087

Ticībā cilvēks pilnībā pakļauj savu prātu un gribu Dievam. Ar visu savu būtību cilvēks dod savu piekrišanu Dievam, kas atklāj. [2] Svētie Raksti šo cilvēka atbildi Dievam, kas atklāj, sauc par "ticības paklausību" [3].


1814,1816

1. artikuls. Es ticu


I. Ticības paklausība

144

Paklausīt (lat. ob-audire ) ticībā - tas nozīmē brīvi pakļauties dzirdētajam vārdam, jo tā patiesīgumu ir garantējis Dievs, kas ir pati Patiesība. Ābrahams ir šīs paklausības, kuru mums piedāvā Svētie Raksti, paraugs. Jaunava Marija ir tās vispilnīgākais īstenojums.


Ābrahams - "visu ticīgo tēvs"
145
59,2570
489

Vēstulē ebrejiem senču ticības slavinājumā īpaši tiek uzsvērta Ābrahama ticība: "Ticībā tas, kurš tiek saukts par Ābrahamu, paklausīja Dieva aicinājumam, lai dotos uz zemi, kas viņam bija jāsaņem mantojumā. Viņš gāja, nezinādams, uz kurieni iet." ( Ebr 11, 8) [4] Ticībā viņš dzīvoja Apsolītajā zemē kā svešinieks un svētceļnieks. [5] Ticībā Sāra ieņēma apsolīto dēlu. Visbeidzot, ticībā Ābrahams veltīja kā upuri savu vienīgo dēlu. [6]

146
1819

Tādējādi Ābrahams īsteno ticības definīciju, kuru sniedz Vēstule ebrejiem : "Ticība ir drošība par tiem labumiem, uz ko ceram, pārliecība par lietām, ko neredzam." ( Ebr 11, 1) "Bet Ābrahams ieticēja Dievam, un tas viņam tika ieskaitīts kā taisnīgums." ( Rom 4, 3) [7] "Nostiprināj[ies] ticībā" ( Rom 4, 20), Ābrahams ir kļuvis "daudzu tautu tēvs" ( Rom 4, 11. 18). [8]

147
839

Vecā Derība ir bagāta ar šādas ticības apliecinājumiem. Vēstule ebrejiem slavina senču ticību, kas ir kā paraugs; tās dēļ viņi "bija kļuvuši uzslavas cienīgi" ( Ebr 11, 2. 39). Tomēr "Dievs [..] mums ir sagatavojis labāku likteni": žēlastību ticēt uz Viņa Dēlu Jēzu, "kurš ir mūsu ticības dibinātājs un piepildītājs" ( Ebr 11, 40; 12, 2).


Marija - "svētlaimīgā, kas ticēja"
148
494,2617
506

Jaunava Marija vispilnīgākajā veidā īsteno ticības paklausību. Ticībā Marija uzņem vēstījumu un apsolījumu, ko atnesa eņģelis Gabriēls, ticēdama, ka "Dievam [..] nekas nav neiespējams" ( Lk 1, 37) [9] un dodot savu piekrišanu: "Es esmu Kunga kalpone; lai man notiek pēc tava vārda." ( Lk 1, 38) Elizabete sveicināja Mariju: "Svētīga ir tā, kas ieticēja, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai ir sacījis." ( Lk 1, 45) Tieši šīs ticības dēļ visas paaudzes viņu sauc par svētlaimīgu. [10]

149
969
507,829

Visu mūžu, līdz pat pēdējam pārbaudījumam [11], kad Jēzus, viņas Dēls, mirst pie krusta, Marijas ticība nav svārstījusies. Marija nav mitējusies ticēt, ka "piepildīsies" Dieva Vārds. Tādēļ arī Baznīca godina Marijā ticības vistīrāko īstenojumu.


II. "Es zinu, kam esmu ieticējis" ( 2 Tim 1, 12)


Ticēt vienīgi uz Dievu
150
222

Ticība vispirms ir cilvēka personiska pievēršanās Dievam ; taču vienlaikus un neatrauti no tās ticība ir brīva piekrišana visai patiesībai, ko Dievs atklājis. Kā personiska pievēršanās Dievam un piekrišana Viņa atklātajai patiesībai, kristīgā ticība atšķiras no ticības kādam cilvēkam. Ir taisnīgi un labi pilnīgi paļauties uz Dievu un absolūti ticēt visam, ko Viņš saka. Būtu veltīgi un nepareizi šādā veidā ticēt kādai radībai. [12]


Ticēt uz Jēzu Kristu, Dieva Dēlu
151
424

Kristietim ticība uz Dievu nav atdalāma no ticības uz To, kuru Viņš ir sūtījis, "Viņa mīļoto Dēlu", kurā Viņš ielicis visu savu labpatiku. [13] Dievs mums sacījis, lai mēs klausītu Viņa Dēlam. [14] Kungs pats saka saviem mācekļiem: "Jūs ticat Dievam, ticiet arī man." ( 14, 1) Mēs varam ticēt uz Jēzu Kristu, jo Viņš pats ir Dievs, iemiesojies Vārds: "Dievu neviens nekad nav redzējis. Viendzimušais Dievs, kas ir Tēva klēpī, pats ir To atklājis." ( 1, 18) Tāpēc, ka Viņš "ir redzējis Tēvu" ( 6, 46), Viņš ir vienīgais, kas var To pazīt un atklāt. [15]


Ticēt uz Svēto Garu
152
243,683

Mēs nevaram ticēt uz Jēzu Kristu, ja neesam līdzdalīgi Viņa Garā. Tas ir Svētais Gars, kurš atklāj cilvēkiem to, kas ir Jēzus. Jo " neviens nevar pateikt bez Svētā Gara palīdzības 'Jēzus ir Kungs'" ( 1 Kor 12, 3). "Gars izdibina visu, pat Dieva dziļumus. [..] To, kas ir Dieva, neviens nav pazinis, kā tikai Dieva Gars." ( 1 Kor 2, 10-11) Dievs vienīgais pazīst Dievu visā pilnībā. Mēs ticam uz Svēto Garu, jo Viņš ir Dievs.

232

Baznīca nemitīgi apliecina savu ticību uz vienu Dievu - Tēvu, Dēlu un Svēto Garu.


III. Ticībai raksturīgās iezīmes


Ticība ir žēlastība
153
522
1814
1996
2606

Kad Pēteris apliecina, ka Jēzus ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls, Jēzus viņam atbild, ka šī atklāsme tam nav nākusi no miesas un asinīm, bet no Viņa Tēva, "kas ir debesīs" ( Mt 16, 17). [16] Ticība ir Dieva dāvana, Viņa ieliets pārdabisks tikums. "Lai apliecinātu šo ticību, cilvēkam nepieciešama Dieva žēlastība, kas viņu sagatavo un viņam palīdz, tāpat kā Svētā Gara iekšējā palīdzība. Viņš skar cilvēka sirdi un pievērš to Dievam, atver cilvēka gara acis un dod 'visiem tīksmi piekrist un ticēt patiesībai'." [17]


Ticība ir cilvēcisks akts
154
1749
2126

Tikai pateicoties žēlastībai un Svētā Gara iekšējai palīdzībai, ticība ir iespējama. Taču tikpat patiess ir apgalvojums, ka ticēt nozīmē veikt īsti cilvēcisku aktu. Paļauties uz Dievu un pieņemt Viņa atklātās patiesības nav pretrunā ne ar cilvēka brīvību, ne ar viņa prātu. Pat attiecībās ar pārējiem cilvēkiem mēs nesaskatām nekā, kas būtu pretrunā ar mūsu pašu cieņu, ja ticam tam, ko mums citi cilvēki saka par sevi un par saviem nodomiem, un ja paļaujamies uz viņu solījumiem (piemēram, kad vīrietis un sieviete noslēdz laulību), lai nodibinātu kopību. Līdz ar to vēl mazāk pretrunā ar mūsu cieņu ir "caur ticību pilnīgi pakļaut savu prātu un gribu Dievam, kas atklāj" [18], tādējādi nodibinot dziļu vienotību ar Viņu.

155
2008

Ticībā cilvēka prāts un griba sadarbojas ar dievišķo žēlastību: "Ticēt - tas ir prāta akts, ar kuru prāts pieņem dievišķo patiesību, pakļaujoties gribai, kuru ar žēlastības palīdzību vada Dievs." [19]


Ticība un prāts
156
1063
2465
548
812

Ticības motīvs nav fakts, ka atklātās patiesības liekas patiesas un saprotamas mūsu dabiskā prāta gaismā. Mēs ticam "paša Dieva autoritātes dēļ - Dieva, kurš atklāj un nevar ne pats maldīties, ne arī mūs maldināt" [20]. "Tomēr, lai mūsu ticības paklausība būtu saskaņā ar mūsu saprātu, Dievs ir gribējis, lai Svētā Gara iekšējā palīdzība būtu Viņa Atklāsmes ārējo pierādījumu pavadīta." [21] Tādējādi Kristus un svēto veiktie brīnumi [22], pravietojumi, Baznīcas izplatīšanās un svētums, tās auglīgums un noturība ir "ļoti drošas Atklāsmes zīmes, kas piemērotas visu sapratnei" [23] ; tas viss kopumā veido ticamības motivāciju, kas rāda, ka "ticības piekrišana nepavisam nav gara akla kustība" [24].

157
2088

Ticība ir droša, drošāka nekā jebkāda cita veida cilvēciskā pazīšana, jo tā balstās uz paša Dieva Vārda, kas nevar melot. Protams, atklātās patiesības cilvēka prātam un pieredzei var likties neskaidras, bet "drošība, ko piešķir dievišķā gaisma, ir lielāka nekā tā, ko dod dabiskā prāta gaisma" [25]. "Desmit tūkstoši grūtību šeit nerada ne vismazākās šaubas." [26]

158
2705
1827
90
2518

"Ticība cenšas saprast" [27] : ticībai raksturīgi ir tas, ka ticīgais vēlas labāk pazīt To, uz kuru viņš tic, un labāk izprast to, ko Viņš ir atklājis; dziļāka pazīšana, savukārt, liks pieaugt ticībai, kas arvien vairāk iedegsies mīlestībā. Ticības žēlastība atver "sirds acis" ( Ef 1, 18), lai dzīvāk saprastu Atklāsmes saturu, tas ir, visa Dieva plāna un ticības noslēpuma saturu, kā arī to savstarpējo saistību un saistību ar Kristu - cilvēkam atklātā noslēpuma centru. Taču, lai "Atklāsmes izpratni arvien padziļinātu, [..] Svētais Gars ar savām dāvanām nemitīgi pilnveido mūsu ticību" [28]. Tādējādi, saskaņā ar sv. Augustīna izteikumu, "saproti, lai ticētu, un tici, lai saprastu" [29].

159
283
2293

Ticība un zinātne. "Kaut arī ticība stāv pāri prātam, nekad nevar būt īstas nesaskaņas starp tiem. Tā kā viens un tas pats Dievs, kas atklāj noslēpumus un piešķir ticību, ielicis cilvēka garā prāta gaismu, tad Viņš nevar ne noliegt pats sevi, ne arī patiesais runāt pretī patiesajam." [30] "Tāpēc arī metodiski veiktie pētījumi visās zinātņu nozarēs, ja tie tiešām veikti zinātniskā veidā un ja tajos ievērotas morāles normas, patiesībā nekad nenostāsies pret ticību: laicīgās realitātes un ticībā atklātās realitātes savu izcelsmi rod vienā un tajā pašā Dievā. Vēl vairāk, tas, kurš ar pazemību un neatlaidību pūlas izzināt lietu noslēpumus, pat ja viņš pats to neapzinās, tiek it kā Dieva rokas vadīts, kurš uztur visas būtnes un dara tās par to, kas viņas ir." [31]


Ticības brīvība
160
1738,2107
616

Lai tā būtu cilvēciska, tad "ticības atbildei, ko cilvēks dod Dievam, ir jābūt brīvprātīgai; tādēļ neviens nedrīkst tikt piespiests pievērsties ticībai pret paša gribu. Patiešām, ticības akts pēc savas dabas ir brīvprātīgs" [32]. "Protams, Dievs aicina cilvēku kalpot Viņam garā un patiesībā; ja šis aicinājums liek, lai cilvēks tam paklausītu saskaņā ar savu sirdsapziņu, tad tas viņu nekādā ziņā nepiespiež. [..] Visspilgtāk tas ir izpaudies Kristū Jēzū." [33] Patiešām, Kristus aicināja ticēt un atgriezties, taču Viņš nekādā ziņā nevienu nepiespieda. "Viņš apliecināja patiesību, bet negribēja to ar varu uzspiest saviem noliedzējiem. Viņa valstība [..] izplatās, [..] pateicoties mīlestībai, ar kuru Kristus, paaugstināts uz krusta, pievelk pie sevis visus cilvēkus." [34]


Ticības nepieciešamība
161
432,1257
846

Ticēt uz Jēzu Kristu un uz To, kurš Viņu sūtījis mūsu pestīšanas dēļ, ir nepieciešams, lai šo pestīšanu iegūtu [35]. "Jo 'bez ticības [..] nav iespējams patikt Dievam' ( Ebr 11, 6) un ieņemt Viņa bērnu stāvokli, neviens nekad nevar tikt attaisnots bez tās un neviens neiegūs mūžīgo dzīvību, kā tikai tas, kurš tajā 'izturēs līdz galam' ( Mt 10, 22; 24, 13)." [36]


Neatlaidība ticībā
162
2089
1037,2016
2573,2849

Ticība ir dāvana, ko Dievs cilvēkam dod par velti. Mēs varam pazaudēt šo nenovērtējamo dāvanu; sv. Pāvils par to brīdina Timoteju: "Šo pamācību [..] es tev ieteicu, lai tu [..] izcīnītu labo cīņu, paliktu ticībā un labā sirdsapziņā, ko daži atmeta un tā pazaudēja ticību." ( 1 Tim 1, 18-19) Lai dzīvotu, augtu un neatlaidīgi pastāvētu ticībā līdz galam, mums tā jāuztur ar Dieva Vārdu; mums neatlaidīgi jālūdz Kungs, lai Viņš vairo mūsu ticību [37] ; tai ir jādarbojas " mīlestībā" ( Gal 5, 6) [38], tai jābūt cerības nestai [39] un jāsakņojas Baznīcas ticībā.


Ticība - mūžīgās dzīves iesākums
163
1088

Ticība liek mums it kā iepriekš izbaudīt svētlaimīgās Dieva redzēšanas (lat. visio beatifica ) prieku un gaismu; šī redzēšana ir mūsu šīszemes ceļojuma galamērķis. Tad mēs redzēsim Dievu "vaigu vaigā" ( 1 Kor 13, 12), "tādu, kāds Viņš ir" ( 1 Jņ 3, 2). Ticība tātad ir jau mūžīgās dzīves iesākums:


"Mēs raugāmies uz apsolīto labumu žēlastību kā uz atspulgu spogulī. Ticībā mēs tos sagaidām kā līksmības pamatu, it kā tie jau būtu klātesoši." [40]

164
2846
309,1502
1006

Turpretim tagad "mēs dzīvojam pēc ticības, nevis pēc tā, ko redzam" ( 2 Kor 5, 7), un mēs pazīstam Dievu "it kā spogulī, neskaidri [..], daļēji" ( 1 Kor 13, 12). Tas, uz kuru mēs ticam, ticību dara par gaismu, tomēr pati ticības dzīve bieži norit tumsā. Ticība var tikt pakļauta pārbaudījumam. Pasaule, kurā dzīvojam, bieži vien liekas esam tālu no tā, par ko mums liecina ticība; kad piedzīvojam ļaunumu un ciešanas, dažādas netaisnības un nāvi, mums var likties, ka tas runā pretī Labajai Vēstij; šie pārdzīvojumi var satricināt mūsu ticību un kļūt tai par kārdinājumu.

165
2719

Tieši tad mums jāgriežas pie ticības lieciniekiem : pie Ābrahama, kas "pretēji cerībai ieticēja cerībai" ( Rom 4, 18); pie Jaunavas Marijas, kas "ticības svētceļojumā" [41] nonāca pat "ticības naktī" [42], kļūstot līdzdalīga sava Dēla ciešanās un kapa naktī; [43] un pie vēl daudziem citiem ticības lieciniekiem: "Tā kā ap mums ir tik liels daudzums liecinieku, tad nometīsim katru smagumu un mums apkārt esošo grēku un ar izturību dosimies mums priekšā stāvošajā cīņā. Raudzīsimies uz Jēzu, kurš ir mūsu ticības dibinātājs un piepildītājs." ( Ebr 12, 1-2)


2. artikuls. Mēs ticam

166
875

Ticība ir personisks akts: cilvēka brīva atbilde uz Dieva, kas sevi atklāj, iniciatīvu. Bet neviens nevar ticības aktu veikt viens pats. Neviens nevar ticēt viens pats, tāpat kā neviens nevar dzīvot viens pats. Neviens nav saņēmis ticību no sevis paša, tāpat kā neviens nav saņēmis dzīvību no sevis paša. Ticīgais ir saņēmis ticību no citiem, un ticīgā pienākums ir to nodot citiem. Mūsu mīlestība pret Jēzu un cilvēkiem mūs mudina liecināt citiem par mūsu ticību. Tādā veidā katrs ticīgais ir kā viens posms lielajā ticīgo ķēdē. Es nevaru ticēt, ja mani nenes pārējo ticība un ja es ar savu ticību nepalīdzu uzturēt citu cilvēku ticību.

167
1124
2040

"Es ticu" [44] : ar šiem vārdiem katrs ticīgais, īpaši Kristības brīdī, personiski apliecina Baznīcas ticību. "Mēs ticam" [45] : ar šiem vārdiem bīskapi, sapulcējušies koncilā, vai, vēl plašāk - ticīgo liturģiskā svētsapulce apliecina Baznīcas ticību. "Es ticu": tādā veidā arī Baznīca, mūsu Māte, atbild Dievam ar savu ticību un mums māca teikt: "Es ticu", "mēs ticam".


I. "Raugies, Kungs, uz savas Baznīcas ticību"

168
1253

Pirmām kārtām tā ir Baznīca, kas tic. Tādēļ viņa vada, uztur un stiprina manu ticību. Pirmām kārtām tā ir Baznīca, kas visur apliecina savu ticību uz Kungu ("Visā pasaulē svētā Baznīca apliecina savu ticību uz Tevi," tā mēs dziedam himnā "Te Deum"); līdz ar Baznīcu un Baznīcā tiekam rosināti un mudināti, lai arī mēs apliecinātu savu ticību: "Es ticu", "mēs ticam". Baznīca mums dāvā caur Kristības sakramentu ticību un jaunu dzīvi Kristū. Pēc Romas rituāla ("Rituale Romanum"), tas, kurš kristī, jautā katehumēnam: "Ko tu lūdz Dieva Baznīcai?", un atbilde skan: "Ticību." "Ko tev ticība dāvā?" - "Mūžīgo dzīvi." [46]

169
750
2030

Pestīšana nāk vienīgi no Dieva; bet tādēļ, ka mēs caur Baznīcu saņemam ticības dzīvību, tā ir mūsu Māte: "Mēs ticam, ka Baznīca ir kā māte mūsu atdzimšanai, bet mēs neticam, ka Baznīca būtu mūsu pestīšanas pirmcēlonis." [47] Būdama mūsu Māte, tā ir arī mūsu ticības audzinātāja.


II. Ticības valoda

170
186

Mūsu ticības objekts nav formulējumi, bet gan realitāte, ko tie izsaka un kurai ar mūsu ticību mēs varam "pieskarties". "Ticīgā [ticības] akts neapstājas pie formulējuma, bet sasniedz [izteikto] realitāti." [48] Taču mēs nonākam pie šīs realitātes, pateicoties ticības formulējumiem. Tie ļauj izteikt ticību un to nodot tālāk, kā arī to svinēt kopienā, to dziļi pieņemt un no tās dzīvot arvien vairāk.

171
78,84,857
185

Būdama "patiesības pamats un balsts" ( 1 Tim 3, 15), Baznīca uzticīgi glabā ticību, kas svētajiem reiz uzticēta. [49] Baznīca glabā Kristus vārdu piemiņu un no paaudzes uz paaudzi nodod tālāk apustuļu ticības apliecinājumu. Kā māte, kas saviem bērniem māca runāt un līdz ar to saprast un sazināties ar citiem, mūsu Māte Baznīca mums māca ticības valodu, lai mūs ievadītu ticības izpratnē un ticības dzīvē.


III. Viena vienīga ticība

172
813

Jau gadsimtiem ilgi Baznīca nepārstāj visdažādākajās valodās, kultūrās, tautās un nācijās apliecināt vienu vienīgo ticību, kas saņemta no Kunga, dāvāta līdz ar Kristību, iesakņota pārliecībā, ka visiem cilvēkiem ir tikai viens Dievs un Tēvs. [50] Sv. Irenejs no Lionas, šīs ticības apliecinātājs, saka:

173
830

"Kaut arī Baznīca ir izkaisīta visā pasaulē, līdz pat zemes robežām, tā patiešām ir saņēmusi no apustuļiem un to mācekļiem viņu ticību [..]. Šo pasludināto vārdu [..] un šo ticību [..] Baznīca rūpīgi glabā, it kā viņa dzīvotu vienā kopīgā mājā, viņa tam pilnīgi vienādi tic, it kā viņai būtu viena dvēsele un viena sirds, un viņa vienbalsīgi to sludina, māca un nodod tālāk, it kā viņai būtu tikai viena mute." [51]

174
78

"Jo Tradīcijas saturs ir tikai viens un vienīgs, pat ja savā starpā valodas atšķiras visā pasaulē. Cita ticība un cita Tradīcija nav ne Baznīcām, kas atrodas Ģermānijā, ne tām, kas atrodas pie hibēriem, ne tām, kas atrodas pie ķeltiem, ne Austrumu, ne Ēģiptes, ne Lībijas Baznīcām, ne tām, kas atrodas pasaules centrā." [52] "Baznīcas vēstījums tātad ir patiess un drošs tādēļ, ka viņas klēpī visā pasaulē tiek parādīts viens vienīgs pestīšanas ceļš." [53]

175

"Mēs rūpīgi glabājam no Baznīcas saņemto ticību tādēļ, ka, Dieva Garam darbojoties, šī ticība kā dārgs mantojums, kas tiek glabāts ļoti vērtīgā traukā, nemitīgi atjaunojas, atjaunojot pat trauku, kurā tā glabājas." [54]


Kopsavilkums

176

Ticība nozīmē to, ka cilvēks personiski un ar visu savu būtību pieņem Dievu, kas sevi atklāj. Ticība pieprasa to, ka prāts un griba pieņem Atklāsmi, kuru Dievs ar saviem darbiem un vārdiem ir devis par sevi pašu.

177

Tātad "ticēt" - tas attiecas reizē uz diviem objektiem: uz personu un uz patiesību; ticība attiecas uz patiesību caur paļāvību uz personu, kas to apliecina.

178

Mums jātic vienīgi uz Dievu - Tēvu, Dēlu un Svēto Garu.

179

Ticība ir Dieva dota pārdabiska dāvana. Cilvēkam, lai viņš varētu ticēt, nepieciešama Svētā Gara iekšējā palīdzība.

180

"Ticēt" - tas ir cilvēcisks, apzināts un brīvprātīgs akts, kas atbilst cilvēka personas cieņai.

181

"Ticēt" - tas ir akts, kas saistīts ar visu Baznīcas kopienu. Baznīcas ticība pastāv pirms mūsu ticības. Tā mūs dzemdē ticībai. Tā uztur un baro mūsu ticību. Baznīca ir visu ticīgo Māte. "Dievs nevienam nevar būt par Tēvu, ja par Māti tam nav Baznīca." [55]

182

"Mēs ticam visam tam, ko satur Dieva Vārds, kas glabājas Svētajos Rakstos vai Tradīcijā un ko Baznīca [...] mums piedāvā, lai mēs tam ticētu kā Dieva atklātam." [56]

183

Ticība ir nepieciešama pestīšanai. Pats Kungs to apliecina: "Kas ticēs un tiks kristīts, tas būs izpestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts." ( Mk 16, 16)

184

"Ticība [..] ir priekšnojauta tam, ko mēs pazīsim nākamajā dzīvē un kas mūs darīs svētlaimīgus." [57]


Ticības apliecinājums

Apustuļu simbols [58] Nīkajas-Konstantinopoles simbols [59]
Es ticu uz Dievu,Es ticu uz vienu Dievu,
visvareno Tēvu,visvareno Tēvu,
debesu un zemes Radītāju,debesu un zemes,
visa redzamā un neredzamā Radītāju.
un uz Jēzu Kristu,Es ticu uz vienu Kungu Jēzu Kristu,
Viņa viendzimušo Dēlu,viendzimušo Dieva Dēlu,
mūsu Kungu,pirms visiem mūžiem
no Tēva dzemdinātu,
Dievu no Dieva,
Gaismu no Gaismas,
patiesu Dievu no patiesa Dieva,
dzemdinātu, ne radītu,
kuram tā pati daba, kas Tēvam,
caur kuru viss ir radīts
un kurš mūsu dēļ
un mūsu pestīšanas labā
ir nācis no debesīm,
kas ir ieņemts no Svētā Gara,iemiesojies caur Svēto Garu
piedzimis no Jaunavas Marijas,no Jaunavas Marijas
un tapis cilvēks,
cietis Poncija Pilāta laikā,krustā sists par mums Poncija
krustā sists, nomirisPilāta laikā,
un apbedīts,cietis un apbedīts,
nokāpis ellē,
trešajā dienā augšāmcēliestrešajā dienā augšāmcēlies,
no mirušajiem,kā pravietots Rakstos,
uzkāpis debesīs,uzkāpis debesīs,
sēž pie Dieva, visvarenā Tēva,sēž pie Tēva labās rokas
labās rokas,
no kurienes Viņš atnāks tiesātun atkal godībā atnāks
dzīvos un mirušos.tiesāt dzīvos un mirušos,
un Viņa valdīšanai nebūs gala.
Es ticu uz Svēto Garu,Es ticu uz Svēto Garu,
Kungu un Dzīvinātāju,
kas no Tēva un Dēla iziet,
kas ar Tēvu un Dēlu tiek vienādi pielūgts
un slavēts,
kas ir runājis caur praviešiem.
svētajai katoliskajai Baznīcai,Es ticu vienai, svētai, katoliskai
svēto sadraudzībai,un apustuliskai Baznīcai.
Es atzīstu vienu Kristību
grēku piedošanai,grēku piedošanai,
miesas augšāmcelšanaigaidu mirušo augšāmcelšanos
un mūžīgajai dzīvei.un dzīvi nākamajā mūžībā.
Amen.Amen.

[1] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 2: AAS 58 (1966), 818. lpp.
[2] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 5: AAS 58 (1966), 819. lpp.
[3]Sal. Rom 1, 5; 16, 26 .
[4]Sal. Rad 12, 1-4.
[5]Sal. Rad 23, 4.
[6]Sal. Ebr 11, 17.
[7]Sal. Rad 15, 6.
[8]Sal. Rad 15, 5.
[9]Sal. Rad 18, 14.
[10]Sal. Lk 1, 48.
[11]Sal. Lk 2, 35.
[12]Sal. Jer 17, 5-6; Ps 40, 5; 146, 3-4.
[13]Sal. Mk 1, 11.
[14]Sal. Mk 9, 7.
[15]Sal. Mt 11, 27.
[16]Sal. Gal 1, 15-16 ; Mt 11, 25.
[17] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 5: AAS 58 (1966), 819. lpp.
[18] Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, 3. nod.: DS 3008.
[19]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 2-2, q. 2, a. 9, c.: Leona XIII izdevums, 8, 37; sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, 3. nod.: DS 3010.
[20] Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, 3. nod.: DS 3008.
[21] Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, 3. nod.: DS 3009.
[22]Sal. Mk 16, 20; Ebr 2, 4.
[23] Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, 3. nod.: DS 3009.
[24] Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, 3. nod.: DS 3010.
[25]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 2-2, q. 171, a. 5, ad 3um, c.: Leona XIII izdevums, 10, 373.
[26] Džons Henrijs Ņūmens, Apologia pro vita sua, 5. nod., izd. M. J. Svaglic (Oksforda, 1967), 210. lpp.
[27]Sv. Anzelms no Kenterberijas, Proslogion, Proœmium: Opera omnia, izd. F. S. Schmitt, 1. sēj. (Edinburga, 1946), 94. lpp.
[28] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 5: AAS 58 (1966), 819. lpp.
[29]Sv. Augustīns, Sermo, 43, 7, 9: CCL 41, 512 (PL 38, 258).
[30] Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, 4. nod.: DS 3017.
[31] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Gaudium et spes, 36: AAS 58 (1966), 1054. lpp.
[32] Vatikāna II koncils, Dekl. Dignitatis humanæ, 10: AAS 58 (1966), 936. lpp.; sal. KTK, 748. kanona § 2.
[33] Vatikāna II koncils, Dekl. Dignitatis humanæ, 11: AAS 58 (1966), 936. lpp.
[34] Vatikāna II koncils, Dekl. Dignitatis humanæ, 11: AAS 58 (1966), 937. lpp.
[35]Sal. Mk 16, 16; 3, 36; 6, 40 u.c.
[36] Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, 3. nod.: DS 3012.; sal. Tridentas koncils, 6. sesija, Dekr. De iustificatione, 8. nod.: DS 1532.
[37]Sal. Mk 9, 24; Lk 17, 5; 22, 32.
[38]Sal. Jk 2, 14-26.
[39]Sal. Rom 15, 13.
[40]Sv. Bazilijs Lielais, Liber de Spiritu Sancto, 15, 36: SC 17 bis, 370 (PG 32, 132); sal. sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 2-2, q. 4, a. 1, c.: Leona XIII izdevums, 8, 44.
[41] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 58: AAS 57 (1965), 61. lpp.
[42]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Redemptoris Mater, 17: AAS 79 (1987), 381. lpp.
[43]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Redemptoris Mater, 18: AAS 79 (1987), 382. un 383. lpp.
[44] Apustuļu simbols: DS 30.
[45] Nīkajas-Konstantinopoles simbols: DS 150 (grieķu oriģināltekstā).
[46] Ordo initiationis christianæ adultorum, 75, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1972), 24. lpp.; turpat, 247, 91. lpp.
[47] Fausts no Rjē, De spiritu Sancto 1, 2: CSEL 21, 104 (1, 1: PL 62, 11).
[48]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 2-2, q. 1, a. 2, ad 2: Leona XIII izdevums, 8, 11.
[49]Sal. Jūd 1, 3.
[50]Sal. Ef 4, 4-6.
[51]Sv. Irenejs no Lionas, Adversus hæreses, 1, 10, 1-2: SC 264, 154-158 (PG 7, 550-551).
[52]Sv. Irenejs no Lionas, Adversus hæreses, 1, 10, 2: SC 264, 158-160 (PG 7, 531-534).
[53]Sv. Irenejs no Lionas, Adversus hæreses, 5, 20, 1: SC 153, 254-256 (PG 7, 1177).
[54]Sv. Irenejs no Lionas, Adversus hæreses, 3, 24, 1: SC 211, 472 (PG 7, 966).
[55]Sv. Cipriāns no Kartāgas, De Ecclesiæ catholicæ unitate, 6: CCL 3, 253 (PL 4, 519).
[56] Pāvils VI, Svinīgais ticības apliecinājums( Sollemnis Professio fidei ), 20: AAS 60 (1968), 441. lpp.
[57]Sv. Akvīnas Toms, Compendium theologiæ, 1, 2: Leona XIII izdevums, 42, 83.
[58]DS 30.
[59]DS 150.